Vingre - Strūberga
JIRMV/MVa – AS 29 Vingre, Amanda Intervija ar Agniju Strūbergu 2015. gada 5. jūnijā plkst. 17:00 Varakļānu Mūzikas un Mākslas skolas telpās.
Amanda Vingre- Kā sākās Jūsu kā mūziķa ceļš? Vai jūs mācījāties mūzikas skolā?
Agnija Strūberga- Protams, ka mācījos. Tad, kad es biju pavisam maziņa, tad mans tētis nokonstatēja, ka man ir ļoti laba dzirde. Es bērnībā daudz, visos iespējamos veidos dziedāju, jo man tētis ļoti muzikāls, un viņš mani, protams, aizsūtīja uz mūzikas skolu. Tātad, es esmu pabeigusi Viļānu bērnu mūzikas skolu, klavieru nodaļu, pēc tam iestājusies Mūzikas vidusskolā, klavieru nodaļā un pēc tam, protams, paturpinājusi Latvijas Valsts konservatorijā, kā viņa saucās toreiz, arī klavieru nodaļā.
A.V.- Kas tieši Jūs mudināja iestāties Mūzikas vidusskolā- Rēzeknē?
A.S- Nu... droši vien, ka tas, ka es, jau mācoties pamatskolā, teiksim tā, toreiz arī līdz astotajai klasei pamatskola bija, nu sapratu, ka laikam tas ir tas, kas man tā kā padodas vislabāk. Jo, jo, jo... citi priekšmeti- valodas vai matemātika, vai vēsture, vai kaut kas cits tā kā neizraisīja acīmredzot tik lielu interesi. Nu es vismaz tagad tā neatceros tādu bērnību, ko es tur esmu domājusi, bet nu, katrā ziņā, mūzikas skolā man ļoti labas atzīmes bija, viss man tur tā kā padevās labi un arī es nokonstatēju to, ka man ir, teiksim, gandrīz vai absolūtā dzirde, vai tāda ļoti laba relatīvā. Es tā sapratu, ka laikam es to gribu darīt, gribas to dzīvi ar mūziku saistīt, jo tas, patiesībā, bija diezgan mērķtiecīgi, jo ja tu izvēlies tādu speciālo izglītību, tas nozīmē, ka tu, patiesībā, izvēlies sev ne tikai izglītību, bet tā kā profesiju jau... mūžam. Gadās jau, ka cilvēkiem mainās domas. Ļoti bieži gadās, bet nu, manā gadījumā...jā. Tā izvēle laikam bija pareiza, jo nu mans tētis bija tas, kas mani virzīja un tā kā viņš vienmēr uzskatīja, ka man tas ir jādara, jo viņa paša sapnis arī bija saistīts ar mūziku. Viņš- sakarā ar to, ka kara laiki bija un tie bija tādi laiki, kad nevarēja cilvēks izvēlēties, sevišķi vīrietis nevarēja, jo neviens neprasīja, vienkārši vajadzēja iet kaut kur strādāt- viņš nepiepildīja tos savus sapņus, tos par mūziķa karjeru, bet par mani... viņš gribēja lai es to daru.
A.V.- Kurā gadā iestājāties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā un kurā gadā to absolvējāt?
A.S- Iestājos 1976. Gadā un pabeidzu 1980., jā...
A.V.- Vai varat pastāstīt kaut ko par saviem Mūzikas vidusskolas pedagogiem? Kas bija Jūsu specialitātes skolotājs?
A.S.- Nu... ar pedagogiem, es uzskatu, man bija paveicies. Pirmkārt jau tā bija specialitātes skolotāja- Marianna Zveisalniece, kura, es domāju, atstājusi dziļas pēdas, tādā labā nozīmē, skolas visā attīstībā un audzēkņu sagatavošanā- arī daudzi, daudzi audzēkņi arī ir turpinājuši un no viņas rokām izgājuši riktīgi labi (smejas). Viņa man bija tā kā svētība, es domāju, jo mums arī labi sapasēja tur tā ar raksturiem. Jo tas jau nav noslēpums, ka ir svarīgi kā tu kontaktējies ar savu pedagogu, vai tu atrodi to... nu... vai ir tā ķīmija tur, tādā nozīmē, ka sapas tie raksturi un daudzas citas lietas. Mums tas ļoti labi bija un tas, ka viņa, protams, profesionāli ļoti labi sagatavo tehniski un muzikāli savus audzēkņus. Man vēl būtiski bija tas, ka man bērnu skolas laikā, man ārkārtīgi bieži mainījās pedagogi. Nu tur bija tā, ka... nu, gāja projām tie pedagogi, atkal pie cita kaut kā es mācījos, tad atkal... Un tad vienu gadu es pat mācījos nevis pie pianista, bet pie kaut kāda teorētiķa. Nu... visādi man tur gāja, un, līdz ar to, tas, protams, iespaidoja to, ka tehniskais aparāts tā kā nebija kārtībā. Rokas nostādītas praktiski nebija, var teikt tā. Tā, ka es tikai, varbūt, izlīdu tajos eksāmenos uz tīru muzikalitāti. Bet pēc tam, protams, Zveisalnieces rokās es... tad viņa man tur riktīgi... Jo es zinu, ka es tur pirmā kursā, kad es sāku mācīties, tad pilnīgi viņa man no jauna stādīja rokas un tur darīja visas šīs tehniskās lietas. Nu, es domāju, es to visa mūža garumā bišķiņ jutu, jo tāda spoža tehnika man nekad nav bijusi- tāda, lai varētu pretendēt, piedalīties kaut kādos konkursos un rādīt tādu baigi spožo tehniku. Bet nu acīmredzot visas pārējās lietas atkal bija, droši vien, ka labi. Bet nu, skolotāja Zveisalniece... tas bija pats labākais mans piedzīvojums tādā mācīšanās izpratnē. Protams, pēc tam Konservatorijā arī bija ļoti labs pasniedzējs, nu, pareizais pasniedzējs vienkārši tika...
A.V.- Kā ar citiem pedagogiem? Kas vēl tajā laikā strādāja?
A.S.- Bija ļoti labs man teorijas, solfedžo skolotājs. Fiskovičs- tāds skolotājs. Es domāju, viņš vispār bija leģendārs(smejas). Ārkārtīgi stingrs, un viņam bija tāda sava metodika kā viņš to darīja, bet nu... tad, kad es atceros, kad es stājos Konservatorijā, un iestājeksāmenos tur mums jautāja visiem pie kā mēs mācījāmies. Un tad, kad es teicu, ka pie Fiskoviča, tad tur viss bija skaidrs, jo nebija problēmu ar teorijas lietām, viss bija tur iemācīts... Nu, protams, ka man jau palīdzēja arī mana labā dzirde... Mani vienmēr nosēdināja pirmajā rindā, lai neviens cits nevarētu nošpikot, jo diktāti man bija pašai pirmajai(smejas). Nu nebija problēmas uzrakstīt diktātu, nu, patiesībā, es dzirdēju visu, visus skaņu augstumus. Protams, skaņu augstums jau neko nedod, ja tu teoriju nezini... Nu daudz labu skolotāju bija. Mums jau tajā laikā bija jāmācās visi priekšmeti, arī tie, kas bija vidusskolas priekšmeti. Tagad jau ir savādāk. Toreiz bija visas matemātikas un fizikas, un... kaut nelielā apjomā, bet vienalga bija. Un angļu valodas skolotāja ļoti laba bija, bet pilnīgi es esmu aizmirsusi viņas uzvārdu. Tā kā mēles galā ir, bet... Viņa nebija latviešu tautības. Pilnīgi mēles galā ir, bet neatceros...
A.V.- Kas tajā laikā bija direktors?
A.S.- Tajā laikā direktors bija Belasovs tāds. Viņš bija arī pats kordiriģents, ja nemaldos... Bet viņš bija labs saimnieks, kas, protams, ir ļoti svarīgi direktoram, lai viņš prastu visas lietas vadīt un teiksim, savu pedagogu kolektīvu arī... Saturēt to pedagogu kolektīvu. Un pret audzēkņiem viņš bija arī ļoti tāds... viņš tāds sirsnīgs cilvēks bija. Ļoti labs direktors. Daudzus gadus viņš bija, bet cik gadus es nemācēšu pateikt, bet diezgan daudzus.
A.V.- Pastāstiet kaut ko par saviem kursabiedriem.
A.S.- Par kursabiedriem. Es tagad skatījos, pavisam nesen tad, kad biju Rēzeknē uz kārtējo konkursiņu ar bērniem, man vienmēr patīk skatīties tās absolventu bildes pa gadiem, tur, kur visas viņas, tad tur var ieraudzīt daudzas pazīstamas sejas... Un tad es nokonstatēju, starp citu, man bija kaut kāds tāds brīvs laiks, es apskatījos tās bildes, nokonstatēju, ka mūsu kurss vispār bija vislielākais kurss no visiem kursiem, kas ir vispār pabeiguši šo mācību iestādi. Visvairāk cilvēku bija. Mēs bijām praktiski 40. Ļoti daudz... jo, es pēc tam apskatījos un salīdzināju, tik daudz kā mūsu kursā- nebija. Ne pirms tam, ne pēc tam vairs. Tā ka kursabiedru ļoti daudz. Protams, ka arī palasot tos uzvārdus, man pat bija daudzi tādi, kurus es vairs pat neatceros kādi viņi bija, jo mūsu bija tik daudz, ka nevarēja atcerēties, īpaši krievu tautības tie bija, jo mums bija krievu diezgan daudz. Toreiz brauca no Krievijas diezgan daudz un stājās... nu kā bija Padomju Savienības laikā- pavisam cita sistēma. Un tos krievu kursabiedrus, kas man bija, tos es... nu bija kurus es atceros, bet bija citās nodaļās, īpaši pat es pat neatceros no teorētiķiem, no diriģentiem pat ne visus, kaut kā man nav viņi palikuši atmiņā. Bet nu, protams, tie kas mēs tur pianisti bijām- pianistu bija diezgan daudz, lai gan es kad stājos pat vēl bija neliels konkurss, jo nebija tā, kā tagad, kad ņem bez maz vai visus... Nu es nezinu, varbūt tagad arī vairs tā nav. Bet tajā laikā bija jāiztur konkurss. Tāpat kā arī pēc tam Konservatorijā stājoties... Padsmit mēs bijām tie pianisti ar kuriem vairāk bija kontaktēšanās. Nu tur bija arī daudz tās no Krievijas tās meitenes. Tos uzvārdus tagad palasot, patiesībā, ļoti maz ir tie, kas palikuši mūzikā vispār. Patiesībā, no tā visa daudzskaitlīgā skaita kas tur ir, nu, es nezinu, varbūt knapi desmit ir tie, kurus es zinu, ka viņi ir mūzikā, ka viņi ir turpinājuši. Jo arī, manā laikā, kad es stājos Konservatorijā, mēs nemaz tik daudz nebijām kas tur no Rēzeknes iestājāmies. Daudzi, sevišķi vīrieši, arī aizgāja kaut kādos biznesos, kaut kādās citās, vairāk pelnošās lietās. Tie, kas būtu mūzikas skolotāji, vai mūzikas skolās, vai kaut kur, ļoti maz...
A.V.- Varbūt atceraties kādi pasākumi tolaik notika skolā? Kādas skolas tradīcijas?
A.S.- Nu... kaut kas... atklāti sakot, man ir ļoti, ļoti maz kas palicis atmiņā tieši no tās sadzīviskās, no tās sabiedriskās dzīves, vai ārpus mācību darba tās lietas. Nu, bija kaut kādi pasākumi, bija skolas vakari, danči, bet lai es tur atcerētos, ka mēs tur būtu kaut ko ļoti, ļoti darījuši vai kaut kā baigi darbojušies. Nu... Pianistiem, piemēram, bija mācību korī obligāti jādzied. Tajos koncertos kas tur bija arī bija jāpiedalās. Tad mēs tur, labākie audzēkņi kas bijām, protams, arī bieži vien spēlējām. Bet, atklāti sakot, ļoti maz man ir palicis atmiņā. Es vispār atceros tikai to, ka es ļoti daudz mācījos. Es biju apzinīga audzēkne, es daudz spēlēju, pa vakariem gāju un spēlēju. Man gan bija tā, ka es nedzīvoju kopmītnēs, jo toreiz bija kopmītnes, tur kur ir tas korpuss pāri ceļam, tā otrā māja. Bet tagad vairs tur nav?
A.V.- Tagad nav
A.S.- Bet tur daudzus gadus bija arī mācību telpas. Tajā mājiņā bija kopmītnes, tajā laikā, kad es mācījos. Daudzi dzīvoja kopmītnēs, bet es īrēju dzīvokli. Man arī bija klavieres, man bija tētis parūpējies, lai man būtu klavieres arī šajā īrētajā dzīvoklī... Es atceros, ka es daudz mācījos, jā. Kaut kāda mērķtiecība bija. Es jau sapratu, ka jāturpina būs tālāk. Man jau tās sekmes bija labas, arī specialitātē. Toreiz, pēc piecu baļļu sistēmas, man uz četri un pieci bija. Arī klavieru eksāmenos zemāk nekad nebija... Bet vispār, man ir maz atmiņā palicis- kaut kā interesanti tā. Atceros tikai, ka vakaros gājām viens pie otra uz klasēm. Dziedājām un spēlējām viens otram. Es pat biju sacerējusi dziesmu kaut kādu, ko pati dziedāju citiem... Patiesībā, tās mācīšanās dēļ nebija arī īsti laika nekam citam. Man varbūt Mūzikas vidusskolas laikā bija tas aspekts, ka skolā vairāk tur tās skolas lietas un mācības, bet es ārpus skolas piedalījos pašdarbībā- Rēzeknē nē, bet Viļānos. Dziedāju ansamblī, toreiz bija populāri tādi ansambļi, toreiz nebija diskotēkas, tad kad kultūras namā notika pasākumi, tad parasti bija dejas, kur spēlēja ansamblis. Un es šajās dejās, var teikt, visus tos gadus, kamēr es Mūzikas vidusskolā mācījos, es dziedāju. Mums bija arī koncertprogramma šim ansamblim. Mēs braucām arī koncertos... Tā ka dziedāšana man ir otra lieta, kas man ir no agras bērnības, kas man ir ļoti paticis. Es pat Mūzikas vidusskolas laikā arī vokālās nodarbības biju iesākusi pat pamācīties, bet neatceros kas tur bija.... kāpēc neturpināju.
A.V.- Kādi kolektīvi tajā laikā darbojās skolā?
A.S.- Mums pianistiem bija koncertmeistarība un kameransamblis... Skolā bija mācību koris. Bet tas bija meiteņu mācību koris, nebija jauktais, tur mēs dziedājām. Tur bija iesaistīti tie, kas orķestros nespēlēja. Bet par orķestri... Atkal man jāsaka tā, ka es orķestri neatceros. Man tagad jādomā, kas tur bija. Bet es zinu to, ka šis bija estrādes orķestris. Ļoti labs... Tur bija labi pūtēji. Un viņš bija tāds, kas tur spēlēja gan džezu, gan tādas nopietnas lietas. Vadītājs bija solfedžo skolotājs Fiskovičs. Tā kā bigbends gandrīz vai bija, cik atceros no tiem laikiem. Ar visiem solistiem un tā... Bet orķestri neatceros pārāk. Vispār, man tās atmiņas tādas... izbalējušas. Daudz ko neatceros. Varbūt man pēc tam viņas nāks. Kādreiz saka, kad paliec vecāks, tad sāc atcerēties no bērnības kaut ko vairāk...
