Mana pateicība skolai

From
Revision as of 09:47, 30 March 2021 by Janispaza uq9c4si6 (talk | contribs) (Created page with "JIRMV/MVa- ZZ43 Zinaīda Laganovska - Zeltkalne Mana pateicība skolai ---- Mūzikas vidusskolā mācījos no 1956.- 1960.gadam jeb savas bērnības 13.g. līdz 17..gadiem....")
(diff) ← Older revision | Latest revision (diff) | Newer revision → (diff)
Jump to: navigation, search

JIRMV/MVa- ZZ43

Zinaīda Laganovska - Zeltkalne Mana pateicība skolai


Mūzikas vidusskolā mācījos no 1956.- 1960.gadam jeb savas bērnības 13.g. līdz 17..gadiem. Mans pirmais instruments laukos bija vācu akordeons, kuru tēvs nopirka Kārsavas tirgū par rudzu maisu kara laikā. 4.kl. pamatskolā ar to uzstājos sarīkojumos, vēlāk spēlēju jauniešu saietos un klubā. Doma mācīties mūziku radās nejauši, kad Kārsavas skolā izlasīju sludinājumu par iestājeksāmeniem Rēzeknes mūzikas vidusskolā. Vēl tagad brīnos, kā mani vecāki neliedza braukt projām, kad tik daudz darba lauku sētā, kad kolhozs nevar samaksāt par nostrādātām dienām, un naudas maz vai nav nemaz.

Uz konsultāciju braucu ar autobusu pirmo reizi mūžā, sameklēju Dārzu ielu, direktors Usītis pārbaudīja muzikālo dzirdi, konstatēja , ka no klavierēm man vispār nav nojēgas un sacīja: čort poberi! Tev jāstājās kordiriģentos ( citu neko taču nevaru). Sapirku bulciņas par iedoto naudu, atbraucu mājās un kliedzu: Saņemiet kordiriģentu!....Mamma noklusināja bargi.

Uz iestājeksameniem kaimiņu meitenes tēvs mūs atveda ar zirgu (40 km). Kaimiņu meiteni neuzņēma, par mani- skolotāja, kura vēlēk būs mana diriģēšanas skolotāja un audzinātāja Antoņina Pukste-Mežinska pasacīja: šī mazā Pelīte tikusi iekšā.

Man ļoti patika mācīties. Tā kā biju kursā visjaunākā, tad, daudzas meitenēm svarīgās lietas vien tālēs zilajās, nojausmās, vīzijās, kas netraucēja mācīties, mācīties. Skolotāja Mežinska veidoja manus žestus, ka tie bija liegi, jūtīgi liriskās dziesmās ar gaumīgu frāzējumu, ar piepildītu ieelpu un pauzi. Man arī patika diriģēt. Temperaments, senču dāvāts, bija tikai jāieliek rokās. Skolotāja ņēma līdz uz savu koru mēģinājumiem, kur ļāva strādāt ar kādu atsevišķu balsu grupu,vai arī ar kori.

Mums bija jāapgūst kāds instruments, manā gadījumā–vijole, spēlējām orķestrī. Dziedājām korī ,,Ezerzeme”, ko vadīja Uldis Balodis. Tā bija vērtīga skola, kā praksē saliedēt koristus vienās sajūtās.

Rīgā, Universitātes aulā, notika koru skates. Man bija jāuzved pirmā rinda pirmajai, es to darīju pārāk traģiskā nopietnībā, jo uznākot U. Balodim un paskatoties uz mani, sanāca smiekli, tālab arī atceros šo skatienu.

Manuprāt, mēs bijām draudzīgs kurss kolhoza darbos rudenī, dejās pie patafona skaņām skolas zālē, ekskursijās pie Staburaga un Pērses ūdenskrituma, konservatorijā,pie Rāznas ezera, skolas dārzā.

Mūzikas vidusskolas skolotāji prasmīgi un gudri iesēja mīlestību mūzikas klausīšanās nepieciešamībā, studijas augstskolā tikai rezultāts viņu paveiktajam. Man ir svarīgi dzirdēt, ko piedāvā koncertzālēs, operā, teātros, tiešraidēs no pasaules koncertzālēm un operteātriem. Rīga dod iespējas un tās es negausīgi izmantoju.

Mūzikas vidusskolas 4. kursā mācoties, mani pieņēma par koncertmeistari diriģentiem, ar to sākās darba stāžs. Pēc konservatorijas pabeigšanas, strādāju 40 gadus Latvijas Radio kā mūzikas redaktore, ar sevišķu patiku veidoju muzikālo apdari literāriem raidījumiem, dzejai, lugām, tiešraidēm. Paralēli radio darbam, strādāju ar koriem, garāku laika posmu Bulduru dārzkopības tehnikumā. Esmu saņēmusi labus vārdus no Haralda Medņa, Gido Kokara, Daumanta Gaiļa. Jo_man patīk diriģēt kori un ar koristiem veidojas labs enerģētiski sajūtams tilts, kas pāriet klausītāju zālē.

Imants Kokars, 1969. gadā veidoja kamerkori ,,Ave sol’’, uzaicināja bez speciālas noklausīšanās, jo, kā mācību kora vadītājs konservatorijā, bija novērojis, kā dziedu, kā smejos, kā mācos, kā delverējos. Korī ,,Ave sol”’ aizvadīju 20 mūža gadus, 20 izdziedātus gadus nežēlīgā disciplīnā, milzīgā pašatdevē, pakļaujot ģimeni ,,Ave sol”ritmam. Starptautisko konkursu un festivālu uzvaras, koncertbraucieni pat 5 nedēļu ilgumā. Tā visa nebūtu, ja Rēzeknē skolotāji mums neiedotu pareizos mūzikas vitamīnus.

Skolotāja Mežinska ieteica iet uz mākslas vingrošanas treniņiem, tas noderēja, jo mūs trenere sagatavoja starptautiskām sacensībām, tālab lidojumi uz citām republikām bija par brīvu, interesanti un vērtīgi, jo muzeju apmeklējumi bija obligāti. Svētīgas mācību stundas prof. Vanadziņa ērģeļu klasē, deva papildus nojausmu par šīs mūzikas pasauli. Tas nebija mācību plānos, tagad sacītu-privātstundas, bet par brīvu.

Tās dažas manas pieturas skrējienā pa dzīvi. Priecīgu jubileju skolai un tās pedagogiem!

Zinaīda Laganovska – Zeltkalne.