Ušupniece - Zaharova

From
Revision as of 09:50, 30 March 2021 by Janispaza uq9c4si6 (talk | contribs) (Created page with "JIRMV/MVa – ZZ 40 Ušupniece, Dace Intervija ar Zoju Zaharovu 2016.gada 20.jūnijā, pulksten 13:30 Balvu mūzikas skolā ---- Labdien, mani sauc Dace Ušupniece...")
(diff) ← Older revision | Latest revision (diff) | Newer revision → (diff)
Jump to: navigation, search

JIRMV/MVa – ZZ 40

Ušupniece, Dace Intervija ar Zoju Zaharovu 2016.gada 20.jūnijā, pulksten 13:30 Balvu mūzikas skolā


Labdien, mani sauc Dace Ušupniece un šodien es intervēšu Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolventi Zoju Zaharovu. Lūdzu, pastāstiet nedaudz par sevi!

Zoja: (apjukusi) Ko tad jāstasta? (... )pēc mūzikas vidusskolas beigšanas biju sūtīta uz Balviem, uz Balvu mūzikas skolu kur paliku un strādāju. Vot, pirmajā septembrī, nē pirmajā augustā jau būs 35 gadi, kā es te esmu.

Dace: Tas pietiekami..ee.. Kad mācījāties JIRMV? Un kādā nodaļā apguvāt izraudzīto specialitāti?

Zoja: Tā.. Es mācījos no 1977.gada līdz 1981.gadam, 4 gadus un mācījos stīgu instrumentu spēli – vijoļspēli.

Dace: Ēēē.. Kas bija Jūsu specialitātes pedagogs, kā veidojās savstarpējā sadarbība?

Zoja: (nopūšās) interesants jautājums (..)ēēē (..). Pirmajā kursā man bija skolotāja Svetlana Snikere, otrajā kursā man bija skolotāja Lija Kisina (smaida), trešā kursā man bija skolotājs Nikolajs Sļusars un ceturtajā kursā man atkal bija skolotāja Svetlana Snikere. Katru gadu man bija savs skolotājs.

Dace: Un kādas bija attiecības ar skolotajiem?

Zoja: Attiecības? (..) a nūū, normālas, labas, (smīn) ...man tā liekas.

Dace: Tā.. kādos kolektīvos darbojaties mūzikas vidusskolā un ārpus tās, kādi skolas audzēkņi/pedagogi bija kopā ar jums šajos kolektīvos?

Zoja: Nū, es spēlēju simfoniskajā orķestrī, ēēmm.., kvartetā un kvintetā, tā kā visi vijolnieki spēlē parasti. Un tad audzēkņi, kādi piedalīja??.... tāāāk.. nūū... mani.. es, kursā bija laikam viena vijolniece, bet man bija iepriekšējā kursā ..eee.. četras meitenes vijolnieces un nakošajā kursā arī bija pieci kolēģi, ar ko mēs spēlējam kopā i vijolnieku ansambli, i simfoniskajā orķestrī. ...nūu kvintetos mēs spēlējām laikam ...(klusums)... es jau pat neatceros. Nū skolotajs Blūmbergs mums vadīja to orķestri un kvartetu, kvintetu.., orķestrī tad spelējām kopā ar skolotāju Liju Kisinu, bija Blumberga, bija..amm... Svetlana Snikere bija. Nūū... laikam.., ārpus, ārpus skolas es nekādos kolektīvos nepiedalījos, koros es nedziedāju.

Dace: Tas orķestris, tas bija skolas orķestris? Zoja: Simfoniskais?.... Jā, tas bija mūzikas vidusskolas, nū viņš joprojām man liekas, ka pastāv. Dace: Jūs neatceraties tur bija daudz...

Zoja: (pārtrauc) Daudz, daudz, tur pūtēji bija, man liekas, ka sastāvs bija. Četri, četri pulti vijolnieku, pirmās vijoles bija, kādi četri pulti arī, tad tas nozīme astoņi-deviņi cilvēki bija..aeee...pirmās vijoles, astoņi-deviņi otrās vijoles, alti bija, čelli, pūtēji, pie 50 cilvēkiem man tā liekas, ka bija. Dace:Tā..ta, tā... kādi mūzikas mācibu priekšmetu pedagogi, kursa audzinātāji visspilgtāk palikuši atmiņā? Un kāpēc?

Zoja: ( nopūšas) ojj .... atkal garš stasts, ļoti apjomīgs jautājums. ...Eē.. vispirms mūsu kursa audzinātāja, .. nu mums divas bija. Mums kursā bija 42 cilvēki, nekā tagad. Divi kursu audzinātāji un mūsu kursu vadīja Rota Salmiņa, ļooti mīļa..aaaaa.. tāda pacietīga skolotāja, kura nekad nepaaugstināja balsi, ... stipri tā nekad neaudzināja. Nu ka, nu teica, piezīmēja kaut kādu, bet to ļoti , ļoti ...eemm, tā nepamācoši, nū vienkārši atgādina.. nū. Ilga Viļuma bija, mācību daļas vadītāja, kura tā bišķīt stingrāk mūs ņēma, ja mēs tur kaut ko nelabu darījām, bet nu arī paslavēja, kad bija labi kaut kas. ..Eeee skolotāja Anastasija Groma, kura tagad jau nepasniedz, viņa mums mācīja pedagogiju, psiholoģiju un literatūru un krievu valodu, nu tā skolotāja, ar kuru mēs loti daudz runājām. Man liekas, ka mūsu grupa viņai bija tāda ļoti mīļa. Skolotāja gudra, erudīta, ...eeemm..., kura mudināja mūs domāt savādāk. Nu tā, vot,... un viņa mums arī ekskursijās..., toreiz bija ekskursija uz Sanktpēterburgu un uz Maskavu 3.kursā. Mēs braucam ar viņu, mums tā kā viņa vairākas reizes tur bija, viņai savi sakari jau bija.. Nu par ko vēl, par Mārtiņu Blūmbergu ļoti labas atsauksmes, ļoti stingrs skolotājs bija, bet laikam tomēr toreiz vajadzēja, tā...

Dace: Tas vijoles skolotājs?

Zoja: Nē, viņš čellu mācīja.

Dace: ĀĀ..mhmh.. 

Zoja: Viņš orģestri vadīja, kvintetu, kvartetu un vispār tāds ļoti zinošs skolotājs bija, bet stingrs. Un ļoti labs bija skolotājs Fiskovičš, ..āāā, kā viņu sauca… vienkārši aizmirsu. Fiskovičš, Fiskovičš, atcerēšos varbūt.. Eduards man tā liekas, nē, neatceros. Nū, un viņš tāds bija ļoti stingrs un tas bija harmonijā un solfedžo, kur mēs visi ļoti baidījāmies un gājām sešos no rīta uz skolu. Mums sestdienās parasti bija stundas – harmonija astoņos no rīta, mēs sešos jau visi bijām skolā, visi pildījām šitos ..aaa… rakstu, rakstu darbus, vingrinājumus, ko viņš iedeva mums mājās darīt un visu praktisko harmoniju, .. nū, vot! (smaida)

Dace: Tā..... nu tas jautājums līdzīgi kā iepriekšējais. Kādi vispārizglītojošo priekšmetu skolotāji skolā strādāja, kad mācījāties jūs?

Zoja: Vispārizglītojošos raksturos, nu tas 35 gadi atpakaļ, pat 40, nu pie 40 gadiem, ļoti grūti kaut ko atcerēties. Bija Spale mums skolotāja, kura pasniedza matemātiku un fiziku…aaa.. Skolotājs Fiskovičs , Viļgem Edvardovič…aaa…. Vispārējos priekšmetos vācu valodas bija skolotāja Gaļina [Kleščinska], neatceros vairs uzvārdu. Aamm….latviešu valoda mums bija Belasova, direktora sieva Anna Belasova. Ķīmijā vienu brīdi bija Konstantins Popandopalo..aa (nopūšās). Kas tur vēl bija? Vēsturē mums bija Antons Mednis skolotājs. Arī tāds ļoti mīļš skolotājs bija, ..aaa… nū, literatūra un krievu valoda skolotāja Groma Anastasija, nū.. laikam viss, tik daudz mums to priekšmetu nebija.

Dace: Jums ķīmija, fizika arī bija ?

Zoja: Nū ķīmija, fizika arī bija, bioloģija arī bija.., nū tagad daudz kas mainījies.

Dace: Tā.., kādas skolas dzīves tradīcijas glabā atmiņa? Vai jūsu kurss bija aktīvs skolas tradīciju veidošanā, uzturēšanā?

Zoja: Jāā.. bija noteikti. Mums bija teorētiķi, kuri ļoti tā zinoši savā grupā, bet mēs arī ļoti daudzīgi, mēs apmēram 20 cilvēki bijām kopā un toreiz bija draudzība, bija ar ..eee… kara daļu ”vojennaja častj”….”ņeznaju, kak ona nazivajetsja”. Nū ”gdze saldati služat”. ..eeee..kara daļa laikam. Nū, viņi armijā visi bija, nū kara daļa.., nū tur Rēzekne..

Dace:Jā..

Zoja: Rēzekne 1. kara daļa bija, nezinu, kas viņiem tagad tur ir. Nū, tad mums bija kopīgi vakari, mums, par cik vairāk meiteņu bija, a viņiem puišu ļoti daudz, protams. ..Nu tad sākuma viņi pie mums gāja ciemos uz diskotēkām uz vakariem. Mums bija dzīvā mūzika toreiz. Vot, tad mēs gājām pie viņiem, ..vott..aaa.. tā kā atbildes vizītē. Nu, interesanti draudzējāmies (smaida). Nū, kas bija.. ar orķestri mēs braukājām.. bijām pat uz Kuldīgu, Liepāju, diezgan tādi tāli ceļojumi bija ar bērnu kori, konkursos piedalījāmies.. Pirmkursniekos, ...nū, pirmajā kursā kas ir …

Dace: Iesvētības?

Zoja: Iesvētības, jā iesvētīšanas, tad, kad mēs bijām pirmajā kursā, protams, ka mēs daļu ņēmām un ceturtā kursā arī tā jautri bija. Jaungada šitiem vakariem mēs arī gatavojām priekšnesumus. Nū, aktīvi man tā liekās tādi bijām. Dace: Jums vajadzēja visiem obligāti korī dziedāt?

Zoja: Nē, mums stīdzinieki nedziedāja korī, viņiem pietika kvintets, kvartets, simfoniskais orķestris, …kamerorķestris arī vienu brīdi pastāvēja. .. Mums pietika, koros dziedāja kordiriģenti...

Dace: Mums tagad visi dzied.

Zoja: Nu jā, tāpēc, ka cilvēku maz, nu izejas nav .. Nū, tas nav slikti.. no vienas puses jau attīsta.

Dace: Nūū jā.. solfedžo.. Vai jūsu laikā pedagogiem/audzēkņiem bija dotas iesaukas? Kādas un kāpēc?

Zoja: Nē, iesaukas mums nebija un audzēkņiem arī nebija.. Mēs tā ļoti draudzīgi dzīvojām. . ..nē mēs visu,… visiem, .. visus saucām pēc vārdiem, ….nē, nebija mums iesauku.

Dace: Kādas audzēkņu nerātnības bija raksturīgas jūsu laikā skolā?

Zoja: Nu, i tādas pašas kā i tagad laikam – ka draudzīgi pirmo stundu varam nogulēt, sarunāt un neaiziet (smīns sejā). ….aaaa… kopā var atnākt uz stundu un pamukt visi, visa grupa prom.. nūuu…tā laikam.

Dace: Nebija nekādu nedarbu, tur, piemēram, skolotājus kaut kā apmānīt?

Zoja: Nu nē, nē. Mūsu laikos nebija, mēs ļoti visi, kā teikt cienījām viens otru, skolotāji mūs cienīja, mēs vispirms cienījām skolotājus. Jā skolotājs, tad tas ir.. kaut kāda ” veļičestva, neprikasajemaja”, skolotājs teica un viss, un neapstrīdams kā tagad. Dace: ..mmm..tā…. Kādi nu tas, kaut kas tamlīdzīgs, kas jau bija.. kādas tradīcijas bija raksturīgas radošajos kolektīvos , kuros darbojāties? Jūsu kursā šeit varētu teikt tā.

Zoja: Nē nu tā..kā kolektīvs, kurss mums ļoti draudzīgs bija , krievu grupa tieši, nu kā mēs bijām divas plūsmas, tāpēc, ka mums mācījās...

Dace: Jums dalījās latviešu un krievu?

Zoja: Jā, mums dalījās plūsmas un mācījās, bija no Narvas, no Kaļingradas, Čerņihovskas, no Kuibiševas meitenes. Un zēni laikam visi vietējie bija, viens bija pirmajā kursā tāds puisis, nezinu no kurienes viņš bija, bet viņam bija tāds lietuviešu uzvārds.., neatceros tagad, ..bet, bet nu mēs savā starpā ļoti draudzīgi bijām..

Dace: Un kā jūs vispār nolēmāt, ..vispār, nū.. iet uz to skolu un tieši ar vijoli un..

Zoja: Nu tāpēc, ka es mācījos vijoli no pirmās klases, no 7 gadiem. ... uz Rēzekni mēs atbraucām no Krievijas 4.klasē, un es nebiju no tiem audzēkņiem, kuri bija labi, nū teiksim….. aamm … labi mā... Labi nemācījos, biju sliņķis (smīn).., vot, un, un..eeeee… skolotāji, protams, ka mudināja, strādāja, ļoti labi skolotāji mums bija mūsu skolā. Nū, kā pabeidzu skolu, es nemaz nedomāju te iet. Bet kad pabeidzu, man septembris, oktobris, man kaut kā pietrūka, tāpēc, ka visu laiku nodarbošanās, visu laiku esi aizņemts, visu laiku ir jāiet, jādara, jāmācās, jāstaigā uz stundām un te pēkšņi tukšums.. Nū, un tad es nolēmu, ka es iešu tālāk un no novembra es sāku staigāt uz stundām atkal. Paņēma mani tā kā uz 8.klasi mūzikas skolā. Es 9. Klasē biju vispārizglītojošajā skolā.. Nū, tad pēc 9. klases es iestājos. Jau tur patika, bet nemaz nenožēloju, ka es aizgāju tālāk.. Dace: Tā.. jūs vispār…. Tā kā nu vispār no Latvijas, jūs visu laiku esat…

Zoja: Nē, es piedzimu Krievijā –Kurskā. Atbraucām mēs uz šejieni 1971. gadā … 1972.gadā…

Dace: un tad jau jūs atbraucāt uz kurieni?

Zoja: Uz Rēzekni.

Dace: ..ā un Jūs dzīvojāt Rēzeknē?

Zoja: Jā, un Rēzeknē es dzīvoju, un Rēzeknē es mācījos,.. biju rēzekniete.

Dace: tā.. Vai jūs uzturat sakarus ar skolu, ar kādu no pedagogiem vai kursa biedriem?

Zoja: Protams, protams, uzturu. Bija man, tagad strādā...Ineta Lontone no mūsu kursa. … Klavieres viņa pasniedz, Ineta Lontone…

Dace: Jā.

Zoja: Gaļina Kalatuhina, protams, ka viņa kā nodaļas vadītāja, viņa man klases biedrene. Jā…, mēs vienā klasē mācījāmies…, kursā, protams, viņa augstāka par mani bija. Nūūū…jā…, kas mums bija? Mārīte Opincāne, kas tagad augstskolā pasniedz , Anzelms Opincāns, kurš strādā skolā.

Dace: Arī kursabiedrs?

Zoja: Jā, visi kursabiedri. Bernadeta Raģele, kura pasniedza ērģeles, es nezinu vai viņa vēl strādā vai nestrādā.

Dace: Nestrādā.

Zoja: Nū, viņai droši vien veselības problēmas bišķiņ ir. Arnis Everss, viņas vīrs ...

Zoja: Nūū.. mēs uzturam sakarus ar kursabiedreni, kura Narvā dzīvo, viņa no Ivangorodas vispār bija. Viņa no Krievijas bija…, tad, kad viss tas normāli bija.. Tagad viņa atbrauca, kad strādāt, ..tad uz Narvu aizbrauca. Nu tas Igaunijā, un Krievijas pilsēta skaitās, agrāk skaitījās, tagad tur robeža. Viss centrs, viss aizņemts ar muitu, kravu mašīnām, skaistai pilsētai. Ļoti nepatika, kad zinu kāda pilsēta agrāk bija, cik skaisti tur bija un tagad vispār šausmas. Bet neko nepadarīsi,..vooot… Tur sakarus mēs uzturam.. Kuibiševā, mums divas meitenes tur dzīvo, tur mēs sakarus uzturam.

Dace: Nu ar visiem pārsvarā..

Zoja: Nū, vot, jā, ar daudziem. Mums bija salidojums, kad mums bija 30 gadi. Starp citu, šogad mums, šogad laikam vajadzētu arī būt… 35 gadi, kā mēs beidzām...

Dace: Man liekās, ka kaut kas būs..

Zoja: Un Rota Salmiņa, bet pagaidām neviens nezvana ….Rota Salmiņa..

Dace: Diriģente.

Zoja: Nu viņa mums bija kursa audzinātāja

Dace: Nu viņa tagad arī vēl skolā strādā..

Zoja: Jā, es zinu, mēs ar viņu tiekamies dziesmu svētkos, koncertos, kad es esmu vidusskolās, kad mēs braucam uz kādām konsultācijām vai uz festivāliem, vai uz konkursiem, mēs visu laiku...

Dace: Un pēdējais jautājums ir.. Ko jūs gribētu novēlēt JIRMV pašreizējiem pedagogiem un audzēkņiem?

Zoja: ..Nū.. audzēkņiem, protams, lai viņiem būtu zinoši un saprotoši skolotāji, pacietīgi. (smaida) A skolotājiem – lai vairāk skolēnu būtu, lai nāktu uz mūzikas skolu, uz mūzikas vidusskolu, lai vidusskola tomēr varētu dzīvot un turpināt savas tradīcijas. Dace: Viss.. paldies par atsaucību!